Jauniešu doriešu pelēkā krāsā, ko papildina viņa nesen apgleznotā portreta pilnība, ir vēlme, ka uz audekla esošais skaitlis varētu kļūt vecumā un mainīt viņa vietā. Kad viņa vēlēšanās piepildās, portrets kļūst par viņa neglīto noslēpumu, jo viņš seko dekadences un nežēlības trajektorijai, kas atstāj tās pēdas tikai portreta degradētajā attēlā. Autora neaizmirstamais attēlojums par amorālu darījumu un tā sekām ir aprakstīts ar viņa raksturīgo asu asumu un dimanta asu prozu. Rezultāts ir stāsts, kas ir tikpat krāsains un pretrunīgs kā nesalīdzināms autors.
